Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Pansionātā atraduši māju sajūtu un jūtas tur labi

Sveiciens novembrī, Latvijai tik īpašā mēnesī! Ārā ir nedaudz drēgns, tādas savādas sajūtas pārņem, redzot plīvojam sarkanbaltsarkanos karogus, pie apģērba piespraustās nozīmītes. Jaunajai paaudzei tās vairāk ir karoga formas, bet vecāka gadagājuma cilvēkiem piespraudes ir ar savu stāstu, saņemtas par īpašiem nopelniem Latvijas labā.

Kādas jums asociācijas raisās, izdzirdot vārdu pansionāts? Līdzīgi kā bērnunami, arī pansionāti man saistās ar kaut ko ne īsti labu, drīzāk kaut ko šausmīgu, sāpīgu un arī ar vientulību. Bet kā ir patiesībā?! Nedomāju, ka ir tāda viena īsta patiesība. Uz “Sarkanā Krusta Smiltenes slimnīcas” sociālās aprūpes nodaļu jeb, kā mēs sakām, pansionātu es sāku iet jau tad, kad meita vēl apmeklēja bērnudārzu. Sanāk jau vismaz septiņi gadi. Pansionāta iemītnieki mani iepazina tur notiekošajos pasākumos. Caur intervijām un pavisam vienkāršām sarunām es dažus no cilvēkiem iepazinu vairāk. Izrādās, kāds vīrietis savulaik strādājis vienā darbavietā kopā ar manu tēti un mani atpazinis pēc vecāku sejas vaibstiem, viena tantīte bijusi manas vecmāmiņas laba draudzene, ar citu vienkārši izveidojās ciešāka saikne intervijās. Atceros, cik skumji sajutos, kad vienu no pirmajām iepazītajām tantiņām sociālās darbinieces pirms dažiem gadiem bija pavadījušas pēdējā gaitā.

No malas nereti par pansionātu esmu dzirdējusi arī briesmu stāstus, bet sarunās ar šiem cilvēkiem atklājas pavisam kas cits. Tie stāsti iegūst pavisam citu vērtību. Aizvien biežāk dzirdu, ka te, pansionātā, iemītnieki jūtas labi un nekas tiem netrūkst. Protams, neiztrūkst smeldzes, asaru, ilgas pēc mājām. Iemesli, kāpēc šie cilvēki dzīvo pansionātā, ir ļoti dažādi. Izrādās, kādam tā ir labākā izvēle, cits šādā veidā aizbēdzis no vientulības. Viss nav tikai melns un balts. Priecājos par tiem, kuri atraduši tur māju sajūtu un jūtas labi. Tas ir pats svarīgākais.

Svētīgi ik pa laikam ir aiziet uz pansionātu, lai netieši sakārtotu savu iekšējo pasauli, atskārstu īstās vērtības un novērtētu sirmgalvju devumu Tēvzemei. Šonedēļ pansionātā apciemoju superīgu kundzīti Eleonoru, kura Sibīrijā iepazinās ar Jāni no Rankas. Ranka ir manas bērnības zeme – zeme laimīgā. Daudz laimīgu brīžu pēc atgriešanās no izsūtījuma Rankā piedzīvoja arī Eleonora, par to vairāk lasiet lielajā intervijā, pāršķirot dažas lapas uz priekšu.

Šoreiz gribu novēlēt spēju novērtēt brīvības garšu. Un paturēt prātā, ka mums ir dots viss, lai padarītu savu dzīvi labāku!

Viedokļi