Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Par Raini un piena pudeli

Atceros, ka, mācoties Trikātas pamatskolā, gandrīz uz katru lasīšanas vai literatūras stundu bija jāmācās pa kādam dzejolim. Arī Cēsu 1. vidusskolā no galvas bija jāmācās dzejoļi, turklāt ne tikai dzimtajā, bet arī krievu un angļu valodā. Kopš skolas laikiem joprojām varu jebkurā diennakts laikā noskaitīt Raiņa dzejoli par Lellīti Lollīti un Jāzepa Osmaņa – par dzērvēm, kas rindā kārtojas. No prāta neiziet arī dažas Aleksandra Puškina dzejas rindas. Visus skolas gadus literatūras un latviešu valodas skolotājas bija stingras un prasīgas un katru stundu pārbaudīja, kā mēs esam iemācījušies uzdoto. Un mācījāmies jau arī, jo bijām apzinīgi un kārtīgi bērni. 

Sekojot līdzi, cik daudz dzejoļu skolā jāapgūst maniem bērniem, jāteic, ka gaužām maz. Diemžēl vairumam mūsdienu bērnu nemaz nepatīk mācīties dzejoļus, jo tas bieži vien ir par grūtu un nesaprotamu. Man reizēm ir ļoti žēl, ka jaunieši tik maz lasa grāmatas, jo šo nodarbi aizstāj sērfošana internetā un citu mūsdienu mobilo ierīču ekspluatācija. 

Kāpēc es par šo tēmu aizdomājos? Tāpēc, ka septembrī daudzviet Latvijā svin Dzejas dienas. Arī man bija izdevība pabūt skolas pasākumā, kur skolotāja vidusskolēniem bija uzdevusi iemācīties kādu sev interesantu dzejoli. Jauniešiem jautāju, pēc kādiem kritērijiem viņi izvēlējās konkrēta autora darbu, daudzi atbildēja – pēc vārdu skaita. Tātad noteicošais bija dzejoļa garums, nevis tā vēstījums un noskaņa. Neko nepadarīsi, tāda bija jauniešu izvēle un viņi to vaļsirdīgi atklāja. Pieļauju, ka diezin vai viņiem skolotāja spēs iemācīt mīlēt Raini. 

Mūsu laikos spēja, un ne tikai Raini, bet arī Ojāru Vācieti, Imantu Ziedoni, Aleksandru Čaku un vēl virkni spilgtu dzejnieku. Taču arī manos skolas gados klasē bija dumpinieks, kurš, skaļi aizcērtot literatūras klases durvis, skolotājai meta acīs, ka viņš piena pudeli varot nopirkt bez visas Raiņa dzejas. Varēt jau var, bet par cilvēku spriež ne tikai pēc tā, ko viņš var nopirkt. Vismaz man tā gribas domāt.

Viedokļi