Pie saknēm

Esmu dzimis un kādu dzīves posmu pavadījis Rīgā. Varētu teikt – caur un cauri rīdzinieks! Bet tā tomēr nav. Līdzīgi kā šobrīd, kad daudzi dodas uz Rīgu lielākas peļņas nolūkos, arī mani senči pirms trim paaudzēm, 20. gadsimta sākumā, devās uz Rīgu.

Neiedziļināšos stāstos par to, kā katras paaudzes pārstāvjiem tur bija veicies, stāsts nav par to.

Prom no Rīgas mani zemapziņā vilka visu laiku – studēt es devos uz Liepāju, pēc kā pirmo reizi pārcēlos uz Valmieru, un pēc neilgas atgriešanās Rīgā atkal atgriezos Valmierā.

Bērnībā lauki mani īpaši nesaistīja. Bija interesanti tur pavadīt vasaras, kā jau puikam – jaunas teritorijas, jauni piedzīvojumi. Tomēr dzīve Grīziņkalna tuvumā mani ļoti apmierināja, jo par atklājumu un piedzīvojumu trūkumu sūdzēties nebija iemesla. Katra diena bija kā piedzīvojums. Iespējams, kādreiz par to uzrakstīšu grāmatu.

Laikam ejot, doma “prom no Rīgas!” mani uzrunāja arvien vairāk. Šobrīd jau trešo gadu dzīvojam ārpus pilsētas, lauku teritorijā. Kas tāds pirms gadiem 20 man pat prātā ienākt nevarēja, bet tagad tā ir realitāte, no kuras par atgriešanos pilsētā domāt negribas. 

Kā tas ir iespējams? Kopš uzzināju atbildi, mani tas vairs nepārsteidz.

Pirms septiņiem gadiem Valmieras Drāmas teātrī režisors Reinis Suhanovs iestudēja izrādi par Latvijas vēsturi “Balle būs!”, kurā mums, aktieriem, bija jāiedziļinās savās saknēs, jāsameklē vecās fotogrāfijas, jāmēģina uzzināt pēc iespējas vairāk. Intereses iekustināts, Valsts vēstures arhīvā pasūtīju savas dzimtas koka izpēti un aptuveni pēc gada saņēmu savas dzimtas koku, kura saknes sniedzas līdz pat 1722. gadam. Tālāk pēdas zūd.

Atrastajās pēdās es sev atradu atbildi, kāpēc mani velk prom no pilsētas un tieši uz Valmieras pusi. Noskaidrojās, ka manas saknes vismaz 300 gadu senā vēsturē ir Valmieras pusē, aptuveni pusceļā starp Valmieru un Strenčiem. Tā māja vēl jo­projām tur atrodas. Mani senči šeit ir dzīvojuši, strādājuši, aizvadījuši savas dienas un nedienas. Man gluži kā zirgam klapes no acīm nokrita, un sevī viss kļuva skaidrs – asinsbalss! 

Uz Rīgu aizbraucu apciemot vecākus, baudīt kultūras dzīvi, satikt Rīgas draugus, bet nekad vairs ilgi nespēju tur palikt, velk atpakaļ. Pie saknēm.

Viedokļi