Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Piedzīvojumu garša

Katram vecākam pienāk brīži, kad no saviļņojuma, laimes, aizkustinājuma acīs sariešas asaras. Pieļauju, ka daļai no jums tā bija Zinību dienā. Mana sirds gavilēja, kaklā kamols un acīs bija asaras, aizbraucot priekšpēdējā vakarā pie meitas uz nometni Kuldīgas novadā (par to iesāku rakstīt iepriekšējā redakcijas slejā 24. augustā). 

Kuldīgas braucienu biju ieplānojusi uz divām dienām, lai nav tā, ka visa diena jāpavada ceļā. Viss bija izdomāts ‒ izbraukt sestdien pa dienu, lai laicīgi varu nokļūt pie draugiem, varam pastaigāt pa pilsētu, bet vakarā pasēdēt kādā no Kuldīgas kafejnīcām. Mazliet garlaicīgi, vai ne?! Bet nekas pēc plāna nenotika.

E-pastā saņēmu ziņu, ka dienu pirms ģitāristu un starptautiskās piedzīvojumu nometnes noslēguma vecāki mīļi gaidīti Īvandes muižā uz mazajiem dziesmu un deju svētkiem, ko sarūpējuši bērni, viņu pedagogi un kapteiņi. Tas kļuva par galveno tā vakara notikumu man un līdzbraucējai – māsīcai. Vēl pirms tam aizbraucām līdz Ventas rumbai, lai nofotografētos tajā pašā vietā, kur pirms gada. Tajā mirklī kāds aiz muguras iesaucās: “Čau, Santa!” Tas bija pazīstams riteņbraucējs no Valmieras, un mēs kopā uzspēlējām klavieres Ventas krastā. Pēc tam viņš mūs aizveda iepazīstināt ar turpat netālu esošās vietējās kafejnīcas īpašnieku. Tas braucienu padarīja jaukāku.

Patiesi labā noskaņojumā devāmies uz Īvandes muižu. Tur piedzīvotais pārspēja visas manas cerības un domas par nometni. Redzēt savu bērnu laimīgu – ko vēl vairāk vēlēties! Tas dara laimīgu mani pašu. Tajā brīdī, kad dzirdēju meitu kopā ar pārējiem dalībniekiem un skolotājiem Kasparu Zemīti un Jāni Aišpuru spēlējam “Prāta Vētras” dziesmu “Ogles” un, visi  klātesošie dziedāja, gribējās raudāt. Sajūta bija vienreizēja! Neko labāku un neko vairāk tajā brīdī nespēju iedomāties. Tas brīdis bija tik pilnīgs un piepildīts! Šī nometne bija labākais, ko šovasar varēju dot savam bērnam. Ikdienā viņa korī nedzied, bet Īvandē to darīja, mācoties no Inta Teterovska un Jāņa Erenštreita, bet futbolu spēlēja kopā ar Renāru Kauperu. Piedzīvojumi turpinājās nākamajā rītā. Atkal nekas nenotika pēc plāna, jo pēkšņi nevarēju iedarbināt mašīnu, lai dotos uz nometnes noslēgumu. Labi, ka ir īsti draugi, kas palīdz! Uz pasākumu tikām, taču tur notika tas pats – mašīna nedarbojās. Taču apkārt bija atsaucīgi un labi cilvēki, kuri gan iesēdās mašīnā, gan to pastūma, gan pavilka, ja vajadzēja. Jānis Jubalts ir ne tikai superīgs mūziķis, bet arī stūmējs! 

Piedzīvojumi sākas tad, kad vismazāk par tiem domā. Varam plānot nedēļu pa dienām, dienu pa stundām un minūtēm, bet viss notiek tieši tā, kā tam jānotiek. To visvairāk var novērtēt tikai pēc zināma laika.

Viedokļi