Runājam, līdz sadzird 1

Suņi rej, karavāna iet tālāk – mēdz teikt par situācijām, kad netiek ievērotas iebildes par kāda rīcību. Šoreiz šis teiciens jāattiecina uz tik daudziem procesiem, ka šķiet – kaut kas nav kārtībā. Kā par laimi demokrātija mums nodrošina vismaz iespējas izteikties, taču arvien biežāk šķiet, ka dzīvē ir kā jautrā ballīte – visi runā, bet neviens neklausās. Lai cik apjomīgas ir iebildes par kādu reformu, noteikumiem, padarīto, lai cik organizācijas un cilvēku parakstījuši aicinājumus, protestu vēstules, varas institūcijas tajos neieklausās un dara, kā iecerēts. Iespējams, tomēr pārāk maz iesaistās?

Visaptverošas bija iebildes par nodokļu reformu, kas stājās spēkā no 1. jūlija un ir tik samudžināti sarežģīta, ka bez grāmatveža dotumiem pat saprast nevar, kas jādara radošo profesiju pārstāvjiem, nepilna darba darītajiem, pašnodarbinātajiem, kur nu vēl izpildīt visu korekti, kā paredzēts. Šajā gadījumā nelīdzēja nekas, ne savāktie paraksti manabalss.lv, ne argumenti, ka šādas izmaiņas pasliktinās tūkstošiem cilvēku dzīvi, ka reforma ir nelaikā, ka tā uzņēmējus iedzīs stūrī un viņi atlaidīs virkni darbinieku, ne radošo profesiju vaimanas, grāmatvežu un VID bažas, reformas virzītāji to ievieš, un punkts. To, ka reforma nav pilnīga, atzīst, bet tā ir ieplānota, tāpēc ieviešama. Kaut ko laiku pa laikam “pielabo”, bet būtība nemainās. Te gribas pacelt rokas pret debesīm un iesaukties – kaut reformatoriem pašiem nāktos tos grāmatvediskos kalambūrus tagad kārtot, bet tā dzīvē nenotiek. Reformatori pieņem lēmumu, bet mēs esam spiesti lauzīt galvu, kas mums jādara. 

Tieši tāpat man gribētos, lai tie gudrinieki, kas ievieš dažādus satiksmes jauninājumus, paši tos uz savas ādas izbauda. Bet arī te tā nenotiek. Stabiņu mānija un veloceliņu apsēstība ir Rīgas jaunās vadības atpazīstamības zīme. Kādam šķita, – būs labi, un uz priekšu. Visi, kam vien nav slinkums, jau ir izrunājušies par šo tēmu, bet vai viņos klausās? Riteņbraucējiem taču vajag celiņus. Vajag, protams. Lai rūpētos par riteņbraucēju drošību, Rīga nu pārvērsta par stabiņu pilsētu. Bet bez riteņbraucējiem, kuri tik un tā liela daļa dragā pa ietvēm ne saviem celiņiem, ir autobraucēji, autobusi, operatīvais transports. Tik tālu lēmēji neaizdomājās. Kad arī policija sākusi dusmoties, ne tikai autobraucēji un preču piegādātāji, dome atzīst – dažviet ir nepieciešami labojumi. 

Visi šie lēmēji domā, ka rīkojas citu labā, ka pieņem labus lēmumus, dara labus darbus, bet sanāk kā citā latviešiem mīļā teicienā – ar labiem nodomiem bruģēts ceļš uz elli. Šādi “labi” domātie lēmumi, kas nodara lielāku kaitējumu kā labumu, rodas, jo to rosinātāji un pieņēmēji ir tik pašpārliecināti augstprātīgi, ka pat nepakonsultējas ar citiem. Rīgas gadījumā kaut ar to pašu ceļu policiju, nodokļu jautājumā ar profesionālām organizācijām. Un pirms lēmuma pieņemšanas, nevis pēc. 

Arī mūsu ikdienā ir līdzīgi, slikti, ja esam tik paštaisni, ka pat nevēlamies uzklausīt citu domas. Ja esam tik visgudri, ka turamies pie pārliecības – tā ir, jo es tā domāju. Tad sanāk kā Rīgā – saliek stabiņus, kur vajag un kur nevajag, tad dzīve parāda, kādas sekas ir šādai visgudrībai, un nākas gudrot, kā labot sastrādāto. Lasu ziņās – beidzot dome uzaicinājusi uz sarunu Neatliekamās palīdzības vadītāju. Un kāpēc nevarēja otrādi, pirms kaut ko dara, ieklausīties citos?

Komentāri 1

konnaoja

Par to ''karavānu..." austrumvācieši joko- agrāk par čukstus izteiktu piezīmi varēja nonākt aiz restēm, tagad var lamāt jebkuru valdību un kritizēt viņu darbus, neviens neko nedzird.

pirms 4 dienām, 2021.07.20 09:47

Viedokļi