Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

“Sen pazīstams” sajūta

Satiec kādu cilvēku pirmo reizi, un ir sajūta, ka viņu pazīsti jau sen. Ļoti reti, bet man tā ir atgadījies, un gan jau arī citiem varētu būt bijis līdzīgi.

Šoreiz tādu sajūtu piedzīvoju smiltenietes Ilzes Džonsas gleznu izstādē Smiltenes novada bibliotēkā, taču ne attiecībā uz pašu mākslinieci, bet uz viņas darbiem, un vairāk pat ne uz gleznām abstrakcionisma žanrā, cik uz autores atziņām par dzīvi. Vizuālais un tekstuālais materiāls kopā nostrādā iedarbīgi, vismaz uz mani (varbūt citus šī “sen pazīstams” sajūta nesasniegs).

Visvairāk mani uzrunā atziņa pie gleznas “Sirds skaidrība”: “Skaidra savu izvēļu apjausma. Katrai mūsu izvēlei – gudrai vai negudrai – ir sekas. Uzņemties par tām atbildību pašam ir dzīves gudrība.”

Visu cilvēks savā dzīvē nevar ietekmēt, tas nemaz nav iespējams, taču, kad cilvēks nonāk apstākļu diktētās situācijās jeb krustcelēs, viņam ir jāpieņem lēmums, kā šajā situācijā rīkoties, un te nu priekšā ir tā izvēle, ko darīt. Un tad, kad lēmums ir pieņemts un ja tas nospiež ik dienu, līdzīgi, teiksim, kā šaura kurpe berž kāju, tas tomēr ir un paliek tavs lēmums, ne citus par to vainot un ne uz citiem izgāzt dusmas. Kā izdarīt izvēli? Tas, ko esmu secinājusi no savas personīgās pieredzes, – pat tad, ja pieņemtais lēmums noved pie grūtībām sadzīves līmenī, izvēli izdaru saskaņā ar savu sirdsapziņu un vēlāk tā mani negrauž, tāpēc viegli ir garīgajā līmenī. Taču dzīves piespēlētās situācijas  katram cilvēkam ir atšķirīgas, viens risinājums visiem neder, tāpēc jau arī Ilze Džonsa pamatoti norāda uz svarīgo – skaidru savu izvēļu apjausmu. Ir ļoti svarīgi saprast, ko tu gribi, – vai runā tava dvēsele, vai  mūsdienu gandrīz jau “līdz kliņķim” primitivizētās pasaules  banāli kārdinājumi. Skriet pretī tiem varētu būt līdzīgi, kā, piemēram, nesātīgi saēsties šokolādi, – beigās kļūst nelabi ap dūšu.

Kristietībā vārds “pasaule” apzīmē nepilnīgo, grēcīgo, mirstīgo dzīvi. Pieminu kristietību tāpēc, ka Ilzes Džonsas gleznu izstādes vēstījuma centrā ir Dievs, ticība Viņam un paļāvība uz Viņu.  Kontekstā ar to arī jāvērtē viņas gleznas. Reliģiozitāte ir katra personīgā lieta. Ne otram cilvēkam to vērtēt un apspriest. Taču domāt, ka nav augstākas  matērijas (sauc kā gribi)...?  Nu, līdz atklāsmei katram savs ceļš ir jānoiet pašam.

Pie gleznas “Mans kalns” Ilze Džonsa pievienojusi šādu atziņu: “Uzkāpšana savā personīgajā garīgajā kalnā ir īsts piedzīvojums. Tur ir gan grūtības, gan prieks, gan bailes, gan sajūsma, taču Dievs ir ar mani un vada katru manu soli”.

Ceļš pretī garīgajai izaugsmei ved cauri laikam. Ne velti saka, ka veci cilvēki ir viedi, dzīves gudri, un viņos ir jāieklausās. Taču ir arī teiciens  “no citu kļūdām  nemācās”. Savs ceļš katram jānoiet pašam.

Viedokļi