Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Supervaroņus skolās

Aizvadītajās nedēļās nācies, varētu teikt, citādāk padomāt par un paraudzīties uz izglītības jomu. Šoreiz ne “Covid-19” ierobežojumu aspektā, bet šai jomai pieejamo un nepieciešamo cilvēkresursu kontekstā. 

Pagājušajā nedēļā noslēdzās pieteikšanās jaunajam projektam “Mācītspēks”, kura mērķis ir piesaistīt jaunus un kvalificētus speciālistus skolām Latvijā. Un intervijai atsaucās pašreiz vēl Valkas Jāņa Cimzes ģimnāzijas direktores vietniece ārpusklases darbā un sociālo zinību skolotāja Inese Kāposte. Viņa no nākamā mācību gada sāks pildīt Valkas novada bērnu ‒ jaunatnes sporta skolas direktores amata pienākumus. Inese izglītības sistēmā sāka strādāt ar pedagoģisko darbību nesaistītā amatā, bet drosme un vēlme pieņemt izaicinājumus skolai ir devusi aizrautīgu un kvalificētu darbinieku. Intervijā Inese atklāja, ka, mācoties vēl skolā, nevienu brīdi nedomāja, ka tur strādās.  

Atšķirībā no Ineses, man domas par to, ka varētu strādāt skolā, ir bijušas vairākas reizes – pirmās bija skolas gaitu sākumā, kad sapnis būt par skolotāju bija teju katrai manai vienaudzei. Otrās, uzzinot par kustību “Iespējamā misija”, kas strādā, lai nodrošinātu kvalitatīvu izglītību katram bērnam Latvijā, radot nepieciešamās pārmaiņas klasēs, skolās un sabiedrībā. Trešā, redzot, ka manai māsai pedagoģiskais darbs tik ļoti padodas, ka man radās vēlme (pie noteiktiem nosacījumiem ‒ darba meklējumi u.tml.) arī pamēģināt. Un notika tā, ka man tika piedāvāts sporta skolotājas darbs, kuru pieņēmu un pārliecinājos, ko nozīmē darbs skolā, darbs ar skolēniem. Tobrīd tikko biju sākusi strādāt arī redakcijā, tāpēc nezinu, kāds būtu bijis iznākums, ja skolotāja būtu mans vienīgais darbs, bet jau pavisam ātri sapratu, ka tas nav man. 

Manuprāt, skolotājam ir jābūt supervaronim, kurš spēj pielāgoties, adaptēties neskaitāmām mazām planētām, tās izprast un ar psihologa izveicību novirzīt to kustību pareizajā, vēlamajā virzienā. Un ir pedagogi, kuriem tiešām padodas! Negribu teikt, ka skolotājam jādzīvo skolā, bet viņam ir “jādzīvo ar skolu”, ar to domājot, ka tā tiešām ir misija. Skolotāja darbs nav tas, kuru darīt tikai tāpēc, ka par to maksā. Domāju, ideālajā pasaulē nevienam nevajadzētu strādāt amatā, kas nerada gandarījumu. Un, lai gan būt par skolotāju man šķiet neiespējamā misija, gribu aicināt ikvienu jauno speciālistu ‒ neveidot priekšstatu par darbu skolā no sliktajām pieredzēm, bet radīt pašam savu un pamēģināt. Cerams, tā atklāsies aizvien jauni supervaroņi, kuri skolas gaiteņus piepildīs ar priecīgiem, motivētiem un pārliecinātiem jauniešiem.

Viedokļi