Tāda dubultmorāle

Kaut kā absurdi sanāk. Mūsu valsts Ministru prezidents Krišjānis Kariņš līdz ar vēl citiem 16 Eiropas Savienības valstu līderiem pirms nedēļas parakstīja atklātu vēstuli saistībā ar jauno Ungārijas likumu, kas aizliedz arī izglītības programmas un materiālus, kas nepilngadīgo vidū popularizē homoseksualitāti, no bioloģiskā dzimuma atšķirīgu dzimumidentitāti un dzimuma maiņu. Savukārt 17 ES valstu līderi, arī mūsējais, publiskā vēstulē aicināja Eiropas Komisijas, ES padomes un ANO līderus cīnīties pret seksuālo minoritāšu diskrimināciju.

Manuprāt, tā ir iejaukšanās citas suverēnas valsts iekšējās lietās, bet absurdi tas ir tāpēc, ka mūsu valsts premjers piever acis uz cilvēku diskrimināciju Latvijā un to pat atbalsta. Kā citādi, kā vien par diskrimināciju, lai nosauc to, ka tikai tādēļ, ka Latvijā, kur vakcinācija pret “Covid-19” ir brīvprātīga, nevis obligāta, nevakcinētajiem cilvēkiem ir liegta virkne iespēju, ko var saņemt vakcinētie. Piemēram, vakcinētie var apmeklēt kino, teātra izrādes, koncertus, klubus, viņiem ir pieejami sabiedriskās ēdināšanas pakalpojumi arī iekštelpās, neievērojot distancēšanos un nelietojot sejas masku un tā tālāk. Man un citiem, kuri nav vakcinējušies pret “Covid-19”, tas viss Latvijā ir liegts. Es nesaku, ka  nevakcinēšos pret “Covid-19”, taču es pati gribu izvēlēties laiku, kad to darīt, jo, izejot vakcinācijas kursu, piemēram, augustā un septembrī, agrā pavasarī nebūs nepieciešama revakcinācija (ar vienu potēšanās kursu var izvilkt rudens, ziemas un pavasara sezonu). Taču piespiest ar ierobežojumiem, ierobežojot pat it kā laba mērķa (pūļa imunitātes) vārdā, ir diskriminācija, jo ar šo jēdzienu parasti raksturo nevienlīdzīgu izturēšanos, kādu tiesību atņemšanu vai ierobežošanu, apspiešanu un tamlīdzīgi. Cilvēkiem jāļauj pašiem nonākt pie pārliecības, jo šajā gadījumā likme ir augsta – ne tikai veselība, bet pat dzīvība, un dzīvot grib visi, ja vien nav nosliece uz suicīdu.

Par to, kas notiek deguna galā, mūsu valdības vadītājam acīmredzot ir cits viedoklis, viņa skats ir vērsts Ungārijas virzienā, kuras valdībai savukārt ir savs viedoklis, kā pasargāt bērnus. Katrs cilvēks ir unikāls. Ja viņš pieder seksuālajai minoritātei, ne viņam to pārmest, ne viņu par to vainot, taču, kad es ieraugu Latvijas bērnu auditorijai izdotā grāmatā latviešu valodā tēlu – bērnu, kas ir cilvēks nekatrā dzimtē – Tas (ne īsti puisītis, ne meitenīte), tad nepiekrītu, ka mūsdienu sabiedrībā kādam ir tiesības mazu bērnu domās iesēt ideju par transseksuāļiem, kuri nejūtas piederīgi savam bioloģiskajam dzimumam un vēlas to mainīt uz pretējo, vai homoseksuāļiem, un ar uzskatāmas aģitācijas palīdzību  izjaukt cilvēces dalījumu sievietēs un vīriešos, kas ir ielikts jau radīšanas pirmsākumos. Būt citādam ir pieauguša cilvēka izvēle, bet sēt šaubas maza, vēl garīgi nenobrieduša bērna prātā par to, kas viņš īsti ir, ir pilnīgi kaut kas cits. Turklāt ikviens loģiski domājošs cilvēks sapratīs, – seksuālās minoritātes  cilvēku sugu pasaulē neturpinās.

Viedokļi