Tāda zaudējuma sajūta

Ir tādi cilvēki, sirds ļoti dziļi, mīļi un cienīti. Tādi Smiltenē ir televīzijas Ūdrīši – Evita un Jānis Ūdri. Mēs neizvēlamies cilvēkus, ko savā ceļā satiekam, varam vien izdomāt – paturēt tos tuvumā vai paiet garām, izliekoties neredzam. 

Neatceros, kad pirmo reizi satiku Evitu un Jāni, taču darbs mūs saveda kopā pirms vairāk nekā desmit gadiem. Mūs vieno notikumi profesionālajā jomā, taču satikšanās pārauga jaukā draudzībā, ja tā var teikt. Vienmēr esmu apbrīnojusi Jāņa profesionālās prasmes un dažkārt arī domājusi, ka viņa zināšanas un devums šeit, Smiltenē, ir par maz novērtēts. Viņu raksturo kvalitāte, taču pāri visam – cilvēcība viņos abos. 

Pagājušajā nedēļā abus satiku uz īsu brīdi, jo bija jāsamainās ar fotolietām. Tajā brīdī viens no viņiem teica, ka nofilmējuši savu pēdējo TV sižetu. Turpmāk TV raidījumu “Nedēļa Smiltenes novadā” veidos SIA “VALMIERAS TV”, kas iepirkumā piedāvāja zemāko cenu. Par to plašāk šajā numurā raksta kolēģe Sandra Pētersone.

Tajā brīdī, kad Jānis un Evita man pateica šos jaunumus, jutos tā, it kā būtu nomiris kāds tuvs cilvēks. Pats fakts, ka sižetus vairs neveidos Ūdrīši, pamatīgi satricināja iekšēji. Man ir ārkārtīgi žēl abu, jo viņi ir vērtība Smiltenes novadam, ko nevajadzētu pazaudēt. Ne mirkli nešaubos, ka to apgalvotu arī daudzi citi smiltenieši. Tas nebija tikai viņu darbs, bet gan visa dzīve, kas nu vienā dienā ir sabrukusi kā kāršu namiņš.

No tā, protams, neviens nav pasargāts. Iespējams, jaunajai paaudzei raksturīgāk ir nepieķerties savam darbam vai darbavietai, tas pat būtu pareizāk. Bet daudzi vidējās paaudzes cilvēki ir iesakņojušies un tik ļoti saauguši ar darbu, ka šķiršanās izrādās daudz sāpīgāka. Atskatoties uz aizvadīto desmitgadi, redzu, cik bieži Ūdrīši nāca pretim, ziedoja svētkus, labās dārza dienas un ko tik vēl ne, lai strādātu. 

Bet par vienu gan esmu pārliecināta, šādi cilvēki dzīvē nepazudīs. Ticu, ka būs citi, kas viņus pamanīs, novērtēs un satiekot nelaidīs vaļā. Gribas, protams, lai arī no mūsu, smilteniešu, redzesloka nepazūd Evita un Jānis. Noslaucīšu savu skumju asariņu un novēlēšu ikvienam no mums nepazaudēt cilvēcību, tāpat apzināties dzīves patiesās vērtības.

Viedokļi