Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Trakais ābolu gads

Tas vairs nav izturams, domāju, skatoties uz augļu pārpilnajām ābelēm dārzā un katru vakaru lasot nokritušos ābolus. Sākušas birdināt pirmo ražu jūlija nogalē, vasaras ābeles vēl joprojām pa pusei pilnas, bet vēl jau savu kārtu gaida rudens un ziemas ābeles, kas arī ir vienos ābolos.

Izturēt to nav viegli tāpēc, ka kaut kur tie āboli jau ir jāliek. Visus taču nenoēdīsi. Un tāda rūpe nav tikai man, arī citi cilvēki sūrojas, ka tik pārbagātā ābolu gadā ražai nav vietas. Pagrabos joprojām stāvot neizdzertas vecās ābolu sulas burkas un ābolu ievārījumi.

Nesen lasīju, kā tallinieši risina ābolu pārpilnības radītās problēmas. Viņi aizdomājušies līdz “ābolu pieturām”, kurās augļudārzu īpašnieki varēs dalīties ražā, bet  Tallinas iedzīvotāji – par brīvu cienāties ar āboliem. Pirmās “ābolu pieturas” nolūkotas bērnudārzu tuvumā un parkos, par kārtību tajās atbildēs pašvaldības darbinieki.

Arī Smiltenē šur un tur pie privātmājām, ielu malās, parādās kastes ar āboliem – cienasts līdzi ņemšanai bez maksas. Tā gan ir tāda pavisam niecīga izlāpīšanās, salīdzinot ar to, kas notiek kokos, jo garāmgājēji to visu nespēs apēst. Atdot labdarībai, piemēram, veco ļaužu aprūpes namiem? Izrādās, tas arī nav risinājums, jo āboli ir āboli, – no tiem gan vēders pūšas, gan uz tualeti biežāk vajag un arī labi zobi ir svarīga lieta, tāpēc bez savas virtuves, kurā no āboliem varētu vārīt ķīseļus vai ievārījumus, šāda dāvana  pansionātos drīzāk sagādātu problēmas, nevis pateicību un prieku.

Meži esot pilni ar izgāztiem āboliem, stāsta cilvēki. Tas ir sava veida apliecinājums ābeļdārzu saimnieku izmisumam. Kaimiņiene ar labu vārdu piemin laikus, kad Smiltenē strādāja rūpkombināts un cilvēki ar ķerrām stūma uz turieni ābolus, no kuriem rūpkombinātā gatavoja kompotus un sulas. Tie bija laiki, kad robežas uz Eiropu nebija atvērtas un veikalu plauktos stāvēja tikai vietējā prece. Ar to arī izskaidrojama padomju laika rūpkombinātu pastāvēšana.

Mūsdienās daudzi augļu pārstrādātāji paši audzē ābolus un acīmredzot tiek galā, vismaz sludinājumu par to, ka Smiltenes pusē iepērk ābolus, neesmu pamanījusi. Citāda situācija ir Valkas novada Ērģemē, – tur sidra darītava iepērk ābolus, daudz ābolu, visas šķirnes un visas kvalitātes, un samaksu sola uzreiz. Ak, laimīgie, tuvumā Ērģemei dzīvojošie! Vienu gadu gan pa Smilteni esot braukājuši ābolu uzpircēji, piebraukuši klāt pēc ābolu maisiem, un gan dārzs tīrs, gan vēl nauda dabūta, bet šovasar tādi nav manīti.

Vieniem ir par daudz, bet citiem varbūt par maz vai nav nemaz. Varbūt ir iestādes, piemēram, skolas un bērnudārzi ar savām virtuvēm, kurām āboli noderētu? Varbūt no āboliem sanāktu bezmaksas “Andele Mandele” cilvēku starpā?  Tikai abām pusēm tad vajadzētu būt informācijai, kas piedāvā un kas ņem pretī.  Sociālo tīklu laikmetā par savām vajadzībām pavēstīt var ātri.

Viedokļi