Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Trūkst sistēmas. Ačgārnība jeb neizturēts pārbaudījums ar “Covid” 1

Cilvēku pārbaudot ar naudu, varu un slavu. Tagad varētu papildināt šo trijotni ar  “Covid”. Šī pārbaude parāda, kā rīkojamies krīzes situācijā. Ja parasts cilvēks var rīkoties ar savu dzīvi, kā vēlas, tad tie, kuri izlemj, pēc kādiem noteikumiem jādzīvo citiem, to nevarētu atļauties. Bet realitāte rāda tik daudz ačgārnību! 

Joprojām esmu to pusē, kuri uzskata, ka galīgi nepareizi bija liegt medicīnisko palīdzību ārkārtas situācijas laikā. Tā vietā, lai veiktu papildu drošības pasākumus ārstu speciālistu praksēs un poliklīnikās, tās praktiski aizslēdza. Cilvēki cieta, jo netika pie ārsta un uz izmeklējumiem, pat ar tādām slimībām slimie, kam katra diena ir no svara. Tagad ir rindu rindas, kādi ir arī kapos, bet tos neviens neuzskaita. Kādā raidījumā modes mākslinieks Dāvids sodījās – kā tas var būt, ka viņa sieva kā podologs nedrīkstēja pieņemt pacientus, bet skaistumsalonā pedikīru taisīt atļāva. Kur loģika?

Tāpat loģiku grūti atrast tajā, ka pašvaldības kase tika slēgta un cilvēkus veikt maksājumus sūtīja uz pastu. Tad sanāk, ka pastā ir otrās šķiras cilvēki, kuriem ir jāapkalpo klienti, bet pašvaldības darbiniekiem ne. Tikpat bēdīgi smieklīgs ir noteikums, ka Valkā domes klientu apkalpošanas centrā joprojām cilvēkus pieņem pēc pieraksta. Kā frizētavā. Ko tas dod? Vien papildu sarežģījumus. Veikalā var stāvēt rindā, klientu centrā – ne. Ja sargājam šos speciālistus, tad kāpēc viņi var iet uz veikalu, kur arī ir cilvēki, rindas? Manuprāt, ačgārnība jeb neizturēts pārbaudījums ar “Covid”. 

Protams, visu, kas dzīvē notiek, mēs vērtējam no savu uzskatu viedokļa, visticamāk, cilvēki, kuri šos noteikumus ieviesa, man nepiekrīt, tāpat kā, iespējams, tie, kuri neparūpējās, lai iedibinātu sazobi starp vairākām institūcijām, kuru rūpe ir pasargāt iedzīvotājus no vīrusa apdraudējuma. Mēs ieviešam diezgan neloģiskus pārspīlējumus mazajās lietās, bet nesakārtojam svarīgāko – sistēmu, kas nodrošina to, lai slims cilvēks un inficēto kontaktpersonas ievērotu pašizolāciju. Trūkst informācijas aprites starp institūcijām. 

To ļoti labi parāda situācija ar “Covid” slimo pasažieri, kurš no Valkas izbraukājās ar autobusiem uz Rīgu un atpakaļ. Vai viņš zināja, ka ir slims, vai bija tikai aizdomas, bija kontaktā ar slimo? Jebkurā variantā – bija jāsēž izolācijā, nevis jākāpj autobusā. Atbildīgais dienests velta lielas pūles, lai tikai neizpļāpātu kaut ko lieku, kas ļautu identificēt slimo, bet neviens ne pirkstu nekustina, lai būtu mehānisms, kas nepieļautu sabiedrības apdraudējumu, proti, kāds uzraudzītu, lai slimie un kontaktā ar slimajiem esošie cilvēki ievērotu pašizolāciju. Cilvēks, kurš ar autobusu devās uz Rīgu un atpakaļ uz Valku, saslimšanas riskam pakļāva vairāk nekā 100 autobusa pasažieru. Bet viņš kontaktējās, visticamāk, arī ar citiem cilvēkiem – veikalā vai ar kaimiņu, kādā iestādē, jebkur, kur devās. Varu tikai pabrīnīties, kā mūsu valstī var neparūpēties par secīgu informācijas plūsmu, lai viss nebalstītos vien uz cilvēku godaprāta. Viens dienests tikai skaidro, kā saslima un ar ko kontaktējās, bet sodīt nevienu nevar. Otrs dienests varētu sodīt, bet nav, no kā gūt informāciju par apzinātu pārkāpumu. Nav saprotams, kāpēc izjauca kārtību, kad policija tika informēta par inficētajiem un kontaktpersonām un uzraudzīja, kā tiek ievērota pašizolācija. Kāpēc? Varējām justies vismaz kaut cik droši. Un kas notiek tagad? Ja es gribu un esmu apzinīgs, tad sēžu mājās, ja ne – eju, kur gribu. Vai var paļauties tikai uz cilvēku godaprātu, liecina kaut vai fakts, ka tikai piektā daļa no autobusa pasažieriem ir atklājušies. Pārējie sēž un cer, ka viņi nebūs inficējušies. Apšaubu, ka sēž mājās. Drīzāk ir mūsu vidū kā laika bumbas.

Komentāri 1

nazis.ass

Šis ir stāsts par atbildību. Visas sabiedrības kolektīvo atbildību, un te nav vietas vainīgo meklēšanai. Saslimis cilvēks nav vainīgs par savu slimību, inficējies cilvēks arī.
Kā ir pavadīt laiku pašizolācijā, vislabāk zina tie, kas to ir darījuši. Pamatā tie bija no ārzemēm atbraukušie un viņu tuvinieki. Tā bija samaksa par atgriešanos Latvijā, un noteikumi bija skaidri. Šajā brīdī, kad būtu jāatsaucas autobusu pasažieriem, kas neko nenojaušot ir iekāpuši “nepareizajā” autobusā, ir pavisam cita situācija. Es neredzu iemeslus nekādai motivācijai šiem pasažieriem atsaukties. Kāpēc gan viņiem tagad būtu brīvprātīgi jāiet mājas arestā uz sava rēķina (tāda ir tā pašizolācija). Divas nedēļas atteikties no dzīves, tērēt naudu un, iespējams, negūt nekādus ienākumus. Ne visi to var atļauties. Un tas viss tiks darīts tikai sabiedrības labā, beigās neviens pat paldies nepateiks. Pašam viņam tas nav vajadzīgs. Ja viņš ir kontaktējies ar slimnieku, tad viņam var palīdzēt tikai Dievs vai Liktenis, vai tml. Nekāda pašizolācija viņam vairs nepalīdzēs! Arī ja viņš saslims, tāpat paliks viens ar savu slimību, jo nekādu zāļu, lai atvieglotu slimības simptomus, tāpat nav. Ja nu paliks pavisam slikti, tad aizvedīs uz slimnīcu … varbūt.
Šeit būtu jautājums sabiedrībai – man, jums, raksta autorei – ko mēs esam darījuši vai domājam darīt šā cilvēka labā, kas mūsu drošības dēļ paliek mājās pašizolācijā? Vispār jau tas būtu valsts vai pašvaldības uzdevums rūpēties par šiem cilvēkiem, kaut kādā veidā viņiem kompensēt šo brīvības ierobežošanu visas sabiedrības interesēs, nevis nosaukt par galvenajiem vaininiekiem. Tad arī cilvēki nebītos atsaukties.
Vismaz paldies varētu pateikt?

pirms 23 dienām, 2020.07.13 15:51

Viedokļi