Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Un lilijas nebeidz smaržot

Pirms divām nedēļām – kā jau ierasts jūlija vidū – Smiltenē bija kapusvētki. Es kā smilteniete esmu pieradusi, cik ļoti rūpīgi un glīti šajā laikā ir sakoptas un ziediem izrotātas aizgājēju atdusas vietas, bet šoreiz aizdomāties par to rosināja citās pilsētās dzīvojošo teiktais – “cik jums Smiltenē skaisti kapi!”, un pat sociālā tīkla tīmekļa vietnē Facebook ieraudzītās fotogrāfijas ar Smiltenes kapsētas ainavām un klāt pievienotu cildinošu uzslavu.

Kāpēc latviešu sirdī (vismaz vienā daļā, it īpaši vecākajā paaudzē) ir iekšā šāds dzinulis savu aizgājēju pēdējās atdusas vietas pārvērst par maziem, perfektiem puķu dārziņiem? Pieļauju, ka tā ir tradīcijas pārmantošana no vecvecākiem un vecākiem (kopt aizgājēju kapus vecākajai paaudzei ir svēta lieta!), tiesa, šī tradīcija ar katru nākamo paaudzi gan zaudē savu spēku. Pajautājiet jauniešiem viņu viedokli! Pieļauju, ka daudzi par labu atzīs daudzviet ārzemēs redzamās kapsētas – zālienā  virs atdusas vietām saliktās plāksnes un pieminekļus. Nekādu dzīvžogu ap katru kapavietu. Nekādu smiltiņu. Nekādu puķu stādījumu. Nekāda laika patēriņa.

Dažreiz, kad karstās, sausās vasarās bieži jādodas uz kapsētu apliet iestādītās puķes vai rudeņos, kad jāgrābj nobirušās koku lapas (un periodiski, nevis tad, kad nokrīt visas, jo kā tad izskatīsies!), pie sevis klusībā domāju, vai tiešām vajag tik ļoti ņemties ap kapiem. Ja to nedarīs, tas taču nenozīmēs, ka aizgājēji ir aizmirsti, galvenais, lai viņi tiek paturēti sirdī, jo vai tad tiešām piemiņas stiprumu apliecina iestādīto vai vāzēs salikto griezto ziedu skaits?

Un kad par to sāku domāt, tad, manuprāt, atbilde ir nevis  puķu skaitā, bet gan aizgājēju atdusas vietas apciemošanas biežumā. Varbūt jau ir dzirdēti stāsti par to, ka viņsaulē mītošie tuvinieki ne no šā, ne no tā pēkšņi parādās sapnī un tad atkal pazūd, tiklīdz tu aizej uz kapsētu. Un tie aplejamie puķu stādi vai ziedu salikšana vāzēs un veco, novītušo puķu izņemšana ir saistošais ķēdes posms, kas ved uz kapsētu vismaz vasarā, jo ziemā tāds gājiens notiek pavisam retu reizi.

Man pietrūkst laika, lai vasarās bieži aizietu uz savas dzimtas kapiem, bet tad, kad aizeju un ar katru aizgājēju domās sasveicinos un aprunājos, rodas miera sajūta. Un tad, kad skatos, kā  liepas paēnā zied begonijas un rozes, tad saprotu, – citādi nemaz nevar.  Nevar bez puķēm, nevar bez grants (stāsti par to, cik ātri Smiltenē pazūd pirms kapusvētkiem atvestās grants vai smilšu kaudzes jau ir leģendāri), nevar bez piemiņas dienā aizdegtām svecītēm. Tas viss ir  pašsaprotami iederīgs, kā simboliski nedzirdamas sarunas vārdi.

Un tad, kad pieaugs šodienas jaunā paaudze, iespējams, viņi mainīs domas par kapu lietām. Katrā vecumā ir savs skats uz pasauli, katram dzīves gājuma posmam piedienas savi uzskati. Un tāpēc aprit gadu desmiti, bet kapusvētkos lilijas vāzēs turpina smaržot ik gadu.

Viedokļi