Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Uz dullajiem turas Latvija

“Ja, nedod Dievs, vajadzēs par Latviju celties un iet to aizstāvēt, tad šito dullo Stirnu buka komandu es uzrunāšu pirmo, lai aicinātu kopā sāns pie sāna stāvēt. Uz šādiem dullajiem arī Latvija turas,” pēc taku skrējiena seriāla “Stirnu buks” 2018. sezonas noslēdzošā Līgatnes posma aizvadītajās brīvdienās feisbukā šo komentāru ierakstīja viens no tūkstošiem dalībnieku.

Mani pārsteidza, cik daudz komentāru internetā bija lasāmi neilgi pēc sacensību noslēguma un viens par otru labāki, aizkustinošāki, dziļāki. Vēl viens no tiem, kas manī nosēdās, bija šis: “Katru reizi skrienot Stirnu buku, saprotu, ka Latvijai nākotne ir. Un ne jau politiskajā vai kādā citā elitē, bet Stirnu buka ciltī un visā Latvijas skrējēju lielajā barā ir Latvijas nākotne.” 

Pieļauju, ka neesmu vienīgā, kuras draugiem pēc katra piedzīvotā “Stirnu buka” ir apnicis klausīties, cik tas ir bijis labs, skaists, īpašs. Bet es turpināšu, jo “Stirnu buka” cilts tiešām ir maģiska. Agrāk man šķita, ka sacensībās, kurās startē 600 vai 1000 dalībnieku, ir kaut kas superīgs, bet “Stirnu bukā” mūsu ir vairāk kā trīs tūkstoši. Starp tiem katru reizi satieku arvien vairāk smilteniešu, kādu valcēnieti. Līgatnē biju patīkami pārsteigta finiša zonā brīvprātīgo vidū satikt Andrigu no Valkas, mežā priecājos uzmundrināt smiltenieti Jāni, kuram, cik nopratu, distancē sāka sāpēt kāja, kas apgrūtināja skriešanu. Pajautājiet viņiem, kas ir tas maģiskais, kas dara laimīgu, esot mežā. Neko jau mākslīgi nevar radīt, lai patiktu – visam ir jābūt pa īstam. 

Lūk, ko savā facebook profilā raksta “Stirnu buka” boss, dullais un vienmēr atsaucīgais Rimants Liepiņš: “Kāpēc mēs to darām? Reizēm es patiešām nezinu, bet lielākoties tie ir brīži, kad no tā, ko tu dari, tev noskrien skudriņas pār muguru un saceļas spalvas uz rokām! Jā, man ir dulli draugi, kas atņem laiku sev un savām ģimenēm, psihi kolēģi vai, vēl ļaunāk, kā mēs reizumis viens otru apveltām ar pašiem vien saprotamām laipnībām, mēs nogurstam, izstrīdamies, tad atkal salabstam, reizumis paālējamies, esam dažādi, bet tikai visiem kopā mums sanāk šis, no kā man atkal sacēlušās spalvas uz rokām! Latvija ir skaista, mūsu dabas takas ir pasakainas un skriet mežā ir forši! Un vēl ‒ mums ir visbrīnišķīgākie Stirnu buki pasaulē! Paldies par nebūt ne vieglo sezonu, draugi!”

Ziniet, man šis taku skrējiena seriāls raisa asociācijas ar Dziesmu un deju svētkiem, tā kopības sajūta, saliedētība, spēks un maģiskums piemīt vienlīdz daudz abos. Ja man sirds sažņaudzās pie katras otrās dziesmas vasarā Dziesmu svētku noslēguma koncertā “Zvaigžņu ceļā”, tad arī katrā no četriem  “Stirnu buka” posmiem, kurus šosezon fotografēju, emociju ziņā piedzīvoju ko līdzīgu. 

Gribu novēlēt, lai šādu dullo fanātu būtu vēl vairāk arī starp jums, kas šo lasa, jo Latvija uz tādiem darītājiem un “trakajiem” turas.

Viedokļi