Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Uz teātri. Kad dizainā nav vietas cilvēkam

Teātris ir zināms jau kopš seniem laikiem, un tā ir viena no populārākajām skatuves mākslas formām Latvijā. Pieļauju, ka mūsu reģionā dzīvojošie kaut reizi ir apmeklējuši vai vismaz zina par Valmieras drāmas teātri, kas ir vienīgais profesionālais teātris Vidzemē. Mums ir paveicies, ka tik tuvu ir pieejams profesionāls teātris ar senām tradīcijām un neskaitāmiem apbalvojumiem gadskārtējā teātru balvas pasniegšanas ceremonijā “Spēlmaņu nakts”. 

Tāpat kā pašam teātrim ir tradīcijas – repertuāra izvēle, spēles maniere un tamlīdzīgi ‒, arī apmeklētājiem ir tradīcijas. Viena no tādām ir teātra kafejnīcas apmeklējums, lai pirms izrādes vai starpbrīdī starp cēlieniem nobaudītu smalku un gardu kūciņu pie glāzes vīna, balzama vai kāda atspirdzinoša dzēriena. Teātra apmeklējums ir kā svētki. Nav iespējams, garām ejot, “ieskriet” noskatīties izrādi. Biļetes uz izvēlēto izrādi jāiegādājas savlaicīgi, un apmeklētāji ierodas sapucējušies – cits vairāk, cits mazāk. 

Valmieras teātrī kopš pagājušā gada marta ir atvērta Valmiermuižas teātra kafejnīca. Tās atvēršanu gaidīju ar nepacietību, jo man ļoti patika viņu radītā dizaina atmosfēra minimālisma stilā iekārtotajā Valmiermuižas alus darītavas restorānā. Man tuvs ir princips “mazāk ir vairāk”, tomēr pēc vairākām teātra kafejnīcas apmeklējuma reizēm un centieniem izprast dizainera radīto ‒ nespēju to pieņemt. Jau pats process – stāvēšana rindā pēc kārotā ir satraucoša. Tie, kuri ir bijuši teātrī, noteikti zina, cik garā rindā nāksies stāvēt. Tāpēc loģiski būtu bijis veidot telpu, kas radītu mieru, liktu atslābt, justies gaidītiem un liktu uzkavēties. Žēl, bet šīs kafejnīcas iekārtojums rada sajūtu, ka esi ieskrējis bistro virtuvē (tieši virtuvē) pēc pīrādziņa un tējas. Interjers ir auksts, mēbeles askētiskas un neērtas. Skumji noraudzīties, kā dāmas, kleitās saposušās, sēž uz zemiem krēsliem pie tikpat zemiem galdiņiem un saliekušās pāri ceļgaliem cenšas izbaudīt smalko kūciņu. Tikmēr citi apmeklētāji drudžaini meklē kādu brīvu vietu, klupdami aiz metāla un stikla instalācijām, kas līdzinās bukletu turētājiem, lai nu jau tikpat drudžaini izdzertu vīna glāzi.

Vairākas reizes pārlasīju rakstīto par Valmiermuižas teātra kafejnīcas dizaina koncepciju. Pat ja man būtu izdevies ieraudzīt to, ko vēlējies nodot dizainers, šī ir tā reize, kad mākslinieciskās ambīcijas likušas aizmirst par galveno – cilvēku. Dizaina būtība ir cilvēka dzīves apstākļu uzlabošana – estētiski funkcionālā veidā, taču šeit, redzot visu kopumā, nespēju saskatīt neko no tā. Teātris vienmēr man ir asociējies ar bohēmu, pieklusinātām gaismām, dažādām tekstūrām, atmosfēru, kas ievelk. Protams, ka kafejnīcu tās atrašanās vietas dēļ cilvēki turpinās apmeklēt, bet ja šāda telpa būtu radīta kur citur?

Viedokļi