Vairākumam vienalga!

Tas, ka uz vēlēšanām neaizies visi balsstiesīgie, bija skaidrāks par skaidru, bet, ja valstī nobalso mazāk par pusi, ir visai satraucoša tendence. Valkā rādītājs pat nedaudz lielāks par vidējo Vidzemē – veseli 37,83%, Smiltenes lielajā novadā – 32,12%. Lielajā, apvienotajā novadā vairākumam vienalga, kas to vadīs, organizēs viņu dzīvi? Acīmredzot. 

Protams, vienam var patikt māte, otram  meita, trešam kleita, kā mēdzam teikt par izvēlēm un gaumēm, bet, ja tev ir dota iespēja un vari izvēlēties,  ko sēdināt pašvaldības deputātu krēslos, bet vienkārši neej – nesaprotu. To laikam nesaprot īsti neviens, ne valstsvīri, ne politologi – visi vien runā, ka tā ir satraucoša tendence, un jau vaimanā, kas notiks ar Saeimas vēlēšanām, ja vietējās tik maz vēlējuši. Kad mēs aptaujājām dažādus cilvēkus pirms vēlēšanām, ies vai neies balsot, pārsvarā teica, ka ies, ka nezina par ko, ka dusmojas vai ko citu, bet ies. Tādi negājēji it kā redzami uzreiz, pārsvarā – viss ir slikti tipa cilvēki vai savdabji, kuri iecērtas par kaut ko un tāpēc nē, un viss. Izrādās, tas ir maldīgs priekšstats. Negājēju ir krietni vairāk, tā ir mūsu sabiedrības lielākā daļa. Lielākā daļa no Latvijas pilsoņiem neizmanto un netur nekādā vērtē demokrātijas pamattiesības – pašiem izvēlēties savus priekšstāvjus. Totalitārisma režīmos cilvēki, cīnoties par šo iespēju, zaudē savu un tuvinieku dzīvību, tiek samalti putekļos, bet mēs – nav jēgas, tāpat nekas nemainās, mana balss nevienam nav vajadzīga, nav par ko balsot, visi zagļi vai kādi vēl tur epiteti tiek bārstīti. Kāds neiešanu uzskata par protestu, jo slikti dzīvojam, precīzāk, neapmierina valstī un pašvaldībās notiekošais un tā tālāk. Mēs ceram un vēlamies kaut kādu paradīzi zemes virsū un, ja kaut kas no tās nav, tad ir slikti un ņemamies un ņemamies, bet paši neejam ne politikā, ne pat vēlēt.

Protams, es arī dusmojos par dažādām nekārtībām, īpaši par šī brīza absurdiem (no mana skatījuma, protams) valstī, gribu ļoti normālo dzīvi, nu kāda jau ir Igaunijā, tāpat redzu vietējās pašvaldības neizdarīto, klumburojot uz pilsētu pa izdrupušām plāksnēm, skatoties uz sausajiem zariem, kas krīt uz mana auto un mājas priekšā, taču man neienāk prātā doma, ka pašvaldības vadītājs ir kāds dievs vai burvis, deputāti – pārcilvēku spējām, kuri var visu. Doties pie Kariņa, lai pārliecinātu, ka ir vairāk nekā stulbi likt izlaidumos skolas beidzējiem stāvēt maskā lielā pļavā, vēl neesmu gatava, taču, ja manis vēlētie deputāti un pašvaldības vadītājs nedarīs, manuprāt, ļoti svarīgas lietas, es taču allaž varēšu viņam (viņiem) pateikt – es balsoju, es jūs deleģēju, bet jūs... tā nevar – dariet! Valstī noteikumus, pēc mana ieraksta, sociālos tīklos diez vai kāds mainīs, jo pat nepamanīs, bet vietējā pašvaldībā, ja es tā pārliecinoši pateikšu vai uzrakstīšu – izzāģējiet taču tos sausos zarus, ir varbūtība, pat liela, ka sadzirdēs gan.

Savā “Facebook” lapā es ierakstīju, ka varbūt jāievieš likums, ja trīs reizes neesi piedalījies vēlēšanās, balsstiesības tiktu anulētas. Un tur vismaz “iznāca saulītē” nebalsotāji.  “Jūs ko, kauniniet savus iedzīvotājus? Par to, ka vara 30 gadus imitē darbību, aplaupa un pat apbedīt tagad ar godu neļauj... šis ir nopietns brīdinājums,” raksta vārdos allaž skarbais Ando Krūze. Vēl kāda draudzene pasmej, ka viņa īsti neatceras vai pēc šīm vai jau iepriekšējām zaudējusi balsstiesības, tātad arī neiet apzināti. Kāds raksta, ka nebalsoja, jo nepatika priekšvēlēšanu debates, kāds vēl ko. Tāda jaunavu stīvēšanās, ja nav viss, kā es vēlos – neiešu. Bet nu vismaz izskaidroja savu pozīciju, tas jau liels pluss. Skaidrs, ka nepietiek ar spriedelēšanu – vēlēšanas ir demokrātijas pamats utt. Vairākuma nepiedalīšanās ir nopietna problēma. Valstiska. Un tai būs jāmeklē risinājums.

Viedokļi