Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Visi ceļi ved uz Romu

Sveiciens septembrī! Kādu brīdi jūs avīzes lappusēs neredzējāt nevienu manu publikāciju, jo biju ilgi gaidītā atvaļinājumā. Tas, kas bija februāra sākumā, sajūtu ziņā, it kā būtu noticis pagājušajā gadsimtā. 

Šis atvaļinājums man bija ļoti īpašs. Pasaules kārtība ir mainījusies, un mēs tai līdzi. Man nepatīk doties atvaļinājumā, lai nedarītu neko. Neskatoties uz to, ka saspringtākajās darba dienās es mēdzu teikt, kā es gribētu nedarīt neko, jo jūtos piekususi, pārgurusi un produktivitāte tad nekāda, nerunājot jau par iedvesmu, kas ir tik ļoti svarīga, tā dzīvot neprotu.

Pērn augustā bija mans pirmais sapņu atvaļinājums. Spilgti atceros, kā gulēju Adrijas jūras krastā, balto oļu pludmalē un pie sevis domāju – velns, kāpēc es tikai tagad to daru visu šo vairāk nekā desmit darba gadu laikā!? Šopavasar apzinājos, ka diez vai līdz gada beigām sanāks aizbraukt kur tālāk pandēmijas dēļ. Liekot roku uz sirds, droši varu apgalvot, ka visu šo laiku ievēroju visus iespējamos ierobežojumus, ko valdība ir noteikusi. 

Jūlija pēdējās dienās draudzene zvanīja un aicināja svinēt savu dzimšanas dienu kaut kur, vēl nezin kur. Ņemot vērā, ka ar viņu esmu darījusi visu ko, pat parakstījusies no Alpiem laisties ar paraglaidingu, tad sākām skatīties, kuras valsts šobrīd ir drošas, kādas ir aviobiļešu cenas. Tā nonācām līdz Itālijai, kas, neticēsiet, vairākas nedēļas bija labākā situācijā kā Lietuva un Igaunija – ar zemiem saslimšanas rādītājiem. Bet to pat nevarēja iestāstīt tiem dažiem cilvēkiem, kurus informēju par došanos atvaļinājumā, jo “Covid-19” pandēmijas sākums Itālijai uzlika pamatīgu zīmogu. Protams, cilvēki kļuvuši daudz piesardzīgāki, satraucas par lietām, kas iepriekš bija vienaldzīgas, kā arī atsevišķos gadījumos pārspīlē. Neskatoties uz to, ka man pēc atgriešanās nebija jāievēro pašizolācija, jo Itālija bija baltajā sarakstā, necentos likt bildes sociālajos tīklos, jo sabiedrības attieksme ir neviennozīmīga. Vēl neaizbraucot, man pazīstami cilvēki teica, lai nerādos 14 dienas viņiem acīs. Cits it kā jokojot, cits pilnā nopietnībā. Taču vēlme izrauties bija lielāka kā nosodošie komentāri. Par šo unikālo, ļoti spilgto un neparasto septiņu dienu ceļojumu es jums vairāk pastāstīšu rubrikā Ceļojums. Iespējams, jau nākamajā nedēļā varēsit lasīt, ka Itālijā piesardzības pasākumi un sanitārās prasības ir daudz augstākā līmenī nekā pie mums, gan to, kā mūs aplaupīja un kā bārā kokteiļus taisa roboti. Ak, jā, nav jābrauc uz Maldīvu salām, arī Toskānas reģionā ir viena pludmale, kuras skaistums un krāsa ir grūti aptverama. Starp citu, visi ceļi patiešām ved uz Romu, jo vienīgā Latvijas vēstniecība visā Itālijā atrodas tieši tur.

Viedokļi